17. un 19. janvārī raidījumā “Šeit un tagad” ciemos Solvita Vektere

Droši vien visi ir pazīstami ar tradīciju Jaunajā gadā sākt jaunu dzīvi – apņemoties beidzot sākt vingrot, mazāk ēst saldumus pēc sešiem, sākt apgūt to vācu valodu vai ne tik bieži vakarus pavadīt pie televizora ar kādu grādīgu dzērienu rokā.
Šobrīd jaunais gads jau ir divas nedēļas vecs. Un – kā tas gadās ļoti bieži – solījumi sev netiek turēti. Kāpēc tā notiek un ko darīt? Par to raidījumā otrdien un ceturtdien runāsim ar psihoterapeiti Solvitu Vekteri.

Ģimene – de jure un de facto

Pirms divdesmit gadiem bieži tika locīti vārdi de-jure un de-facto. Toreiz tie attiecās uz Latvijas valstisko statusu, kurš piedzīvoja ļoti straujas izmaiņas. Šodien es gribu runāt par ģimeni — par ģimenes jēdzienu, izmantojot tieši šīs — de-jure un de-facto kategorijas.
De-facto ir faktiskā situācija, esošā lietu kārtība — tāda, kāda tā pastāv dabā, kādu to var novērot “neatkarīgs vērotājs”. De-jure — tas ir esošo lietu apraksts juridiskā valodā, realitātei atbilstošs likumisks regulējums. Regulējumu veido cilvēki — likumdevēji. Tas vienmēr seko realitātei ar zināmu nobīdi. Ideālā pasaulē de-jure tiek veidots atbilstoši de-facto. Tas, ko gribu ar šo rakstu parādīt, ir milzīgās atšķirības, kuras šobrīd Latvijā ir starp abiem. Turklāt atšķirības tikai palielinās, bet atspoguļojumu realitātē — dokumentos, programmās — tas negūst. Es neesmu drošs, ka politiķi un ierēdņi un citi šajos procesos iesaistītie apzinās, cik milzīga ir šī atšķirība. Ir aizdomas, ka ne. Pat vairāk — lasot valsts galveno ģimenes politikas dokumentu^[1] rodas pārliecība, ka šādas izpratnes nav, kas daļēji jau ir norādīts^[2].

Nupat ir sācies mācību gads. Daudzajās skolās kopā sanāk ne tikai bērni, bet notiek arī tā saucamās vecāku sapulces. Rakstu “tā saucamās”, jo sen jau nav tā, ka šajās sanāksmēs katru bērnu pārstāv viens vai abi vecāki — kādam nāk tante, kādam — vecākā māsa, vai vēl kāda cita persona. Iemesls ir ne tikai vecāki, kas devušies peļņā uz ārzemēm, atstājot bērnu kādu uzticamu cilvēku apgādībā. Pat, ja vecāki nav aizbraukuši no valsts, konkrētās ģimenes situācija var būt ļoti dažādas.

Vienkāršākais piemērs — otrās laulības. Vīrs un sieva, katram ir viens bērns pūrā, abi satikušies, apprecējušies un ir viens kopējs bērns. Cik bērnu ir šajā “ģimenē”? Viens? Trīs? Kā  tad būtu pareizāk skaitīt šos trīs bērnus uz četriem vecākiem?

Nedaudz sarežģot šo pašu piemēru — viens no abiem vēl nav oficiāli izšķīris savu laulību, bet reāli dzīvo kopā ar citu cilvēku. Ja tagad piedzimst kopējs bērns, tad atkal jautājums — kas ir uzskatāms par ģimeni? Veselais saprāts diktē priekšā, ka pieaugušie ar bērniem, kuri dzīvo kopā, arī ir ģimene, bet LV likumdošana uzskata citādi. Ja sieva nav juridiski izšķīrusies no sava vīra, bet dzemdē bērnu no cita vīrieša, tad saskaņā ar LV likumdošanu, par bērna likumīgo tēvu tiek uzskatīts sievietes laulātais vīrs (paternitātes pieņēmums)^[3]. Dzimtsarakstu nodaļas darbinieki stāsta par gadījumiem, kad bērnu ierodas reģistrēt visi trīs, ar vienotu viedokli, par to, kurš vīrietis ir tēvs, un kurš nav. Diemžēl darbinieki ir bezspēcīgi, jo likums zina labāk. Bērna dzimšanas apliecībā kā tēvs tiek ierakstīts laulātais. Pilnīga de-jure uzvara pār de-facto. Ierēdņi gavilē, cilvēki tiesājas par realitātes atzīšanu par realitāti.

Vēl vairāk sarežģot situāciju — piemēram, vīrietis laika gaitā ir dzīvojis laulībā vai nereģistrētā kopdzīvē ar vairākām sievietēm, un viņam kopā ar katru ir viens vai vairāki bērni (piemēram, prezidents A. Bērziņš, kuram ir 3 (vai 5?) bērni^[4]) — kas ir tas, ko šādās situācijās uzskatīt par “ģimeni”? Tikai pēdējo — aktuālo laulību?

Vēl cita situācija — Saeimas deputāts Imants Parādnieks, kurš dzīvo ar divām sievietēm (sievām) un kuram ir kopīgi bērni gan ar vienu, gan otru^[5]. Kas šeit ir ģimene? Vai Imantam ir viena vai divas ģimenes? Šis ir retais piemērs, kurš zināms publiski, bet, protams, ir milzums līdzīgu situāciju, par kurām žurnāli neraksta.

Iespējams, turpinot šādā garā, mēs pamazām varam sākt runāt ne vairs par bērniem, kuri pieder vienam vecāku pārim, bet par “kopienas” bērniem — kā tas ir dažās t. s. pirmatnējās ciltīs — bērni ir ciema/kopienas bērni, par tiem atbildība ciema pieaugušajiem iedzīvotājiem ir kopēja, audzināšana — arī kopēja. Viens vecāks pabaro, otrs apģērbj, trešais — māca lasīt, ceturtais — medīt. Ģimenes jēdziens šādās kopienās ir pazudis. Tas varbūt šķiet pārspīlēti šajā rakstā, bet, godīgi sakot, dažos Latvijas ciemos situācija nav īpaši atšķirīga.

Ejot vēl tālāk, varam runāt par tām sarežģītajām ģimenes situācijām, kuras parādās, pateicoties medicīnas tehnoloģiju attīstībai. Dažādi reproduktīvie risinājumi, piemēram, mākslīgā apaugļošana, surogātmātes. Gadījumi, kad viena sieviete iznēsā citas sievietes apaugļotu olšūnu. Gadījumi, kad viena sieviete iznēsā bērnu citai sievietei, kurai kaut kādu iemeslu dēļ nevar būt savu bērnu. Daļu jautājumu par to, kas ir un kas nav ģimene, risina medicīniskās ētikas speciālisti, tomēr likumdošana arī šeit krietni iepaliek.

Paskatoties vēl uz citiem piemēriem no dzīves, ir jārunā arī par homoseksuāliem pāriem. Divām kopā dzīvojošām sievietēm tehniski nav nekādu ierobežojumu palikt stāvoklī (vienai vai abām), iznēsāt, piedzemdēt un audzināt kopīgu bērnu un tas arī notiek. Juridiski vienu ir iespējams noformēt kā māti, kamēr otra bērnam būs pilnīgi nekas. Protams, diviem vīriešiem šī iespējas realizācija ir krietni sarežģītāka, bet arī tā nav neiespējama. Es runāju par realitāti, ne likumiem.

Pieliekot klāt sausos Latvijas statistikas faktus, kas parāda, ka jau ilgus gadus puse no noslēgtajām laulībām tiek šķirtas^[6] un vienlaikus gandrīz puse no bērniem Latvijā dzimst ārpus legāli noslēgtām laulībām^[7], ir pilnīgi skaidrs, ka esošie likumi attiecas uz mazākumu. Citiem vārdiem sakot — tā saucamās “normālās” ģimenes jau ir mazākums. Esi sveicināts, de-facto!

Ko darīt?

Ģimenes veidošanās pamatā ir emocionāli, vēsturiski, reliģiski, tradicionāli, ekonomiski apsvērumi.  Tos visus ielikt juridiskā/legālā sistēmā ir droši vien neiespējami pēc būtības. Tomēr, manuprāt, ir jāmeklē pilnīgi jauni risinājumi, kas aprakstītu un atspoguļotu realitāti — to daudzveidīgo realitāti, kas ir sastopama tepat blakus un par kuru bieži pat nenojaušam. Kas aizsargātu bērnus, par kuriem rūpējas atbildīgi pieaugušie, kas neierobežotu, bet atbalstītu bērnu un pieaugušo attiecības, kas ļautu par ģimeni saukt to, ko par ģimeni uzskata cilvēki, nevis juristi.

Jaunajam risinājumam ir jābūt balstītam uz diviem pamatprincipiem:

1. Bērniem ir tiesības zināt savus bioloģiskos vecākus. (Jo, slēpjot šo informāciju, tiek nodarīts lielāks posts un pieļauti lielāki riski, kā šķietamais labums^[8]).

2. Bērnam ir nepieciešami pieaugušie, kuri par viņu rūpējas un kuri uzņemas par viņu atbildību. Vissvarīgākais kritērijs šiem pieaugušajiem ir atbildība, empātija, spēja rūpēties, būt laimīgiem. Pieaugušo skaits, dzimums, savstarpējās legālās/radniecības attiecības bērnam ir pilnīgi nebūtiskas. Emocionālās rūpes ir svarīgākas par materiālām rūpēm. Likumdošanā ir jānostiprina bērnu attiecības ar šiem pieaugušajiem.

Es saprotu, ka uzdevums nav viegls, un droši vien paies vairāki gadi, kamēr kaut kas mainīsies uz pozitīvo pusi. Iespējams, ne velti Ģimenes valsts pamatnostādnes ir plānotas līdz 2017. gadam. Tajā laikā, laicīgi sākot, ir iespējams izveidot jaunus dokumentus, kuri būtu daudz tuvāki tai realitātei, kurā dzīvojam.

[1] Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes 2011.–2017.gadam: http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=3583

[2]  Linda Austere, “Pareizā sabiedrības pamatšūniņa” http://www.politika.lv/temas/politikas_kvalitate/pareiza_sabiedribas_pamatsunina/

[3] Jaundzimušu bērnu reģistrācijahttp://www.tm.gov.lv/lv/noderigi/berna_registracija.html

[4] http://www.pietiek.com/raksti/prezidenta_berzina_bernus_skaitis_vid

[5] http://www.pietiek.com/raksti/ko_paradnieks_sastastija,_apsolija_un_paludza_viltus_slucim_pilna_sarakste un http://paradnieks.lv/2011/05/06/una-altruistiskais-egoists/

[6] http://twitter.com/Ansis_Stabingis/status/111825662377078784

[7] http://twitter.com/Ansis_Stabingis/status/111825910474358784

[8] http://www.tv3.lv/forum/viewtopic.php?pid=8748

17. un 19. maijā raidījumā “Šeit un tagad” viesos Viesturs Rudzītis

Kopā ar kolēģi, psihoterapeitu Viesturu Rudzīti runāsim par to, kāda ir latvieša iekšējā pasaule un kāda vēsture mūs par tādiem veidojusi. Ievadam ieteiktu izlasīt interviju ar Viesturu Rudzīti : http://www.ir.lv/2011/4/6/mes-esam-ka-papes-zirgi

12. un 14. aprīlī raidījumā “Šeit un tagad” viesos Jānis Ošlejs

Šovakar raidījumā ciemos būs ekonomists, uzņēmuma Primekss valdes priekšsēdis Jānis Ošlejs. Raidījuma tēma – taupīšana, aizspriedumi un pārpratumi.

29. un 31. martā raidījumā “Šeit un tagad” viesos Anitra Tooma

Šovakar un ceturtdienas vakarā kopā ar zaļo žurnālisti Anitru Toomu runāsim par zaļajiem mītiem.

Žurnālistu ētika un atbildība

Šodien man zvanīja kāds žurnālists no laikraksta Diena.

Viņš īsos vārdos pastāstīja situāciju par 16. martā notikušo vārdu apmaiņu un spļaudīšanos un sekojošo “izmeklējošo” žurnālistiku, kas ātri vien noskaidroja “vainīgās” spļāvējas vārdu, nopublicēja un tiražēja to. Vēlāk gan izrādījās ka rakstos minēta nevainīga persona, kas aprakstīto notikumu laikā bija pavisam citur un darīja citas lietas. Tomēr konkrētās personas vārds pa medijiem jau bija izvazāts un samazgas izlietas.

Žurnālists man lūdza, lai es komentēju – kā varētu justies nepatiesi apvainotā persona? Es vaicāju, ko viņš plāno ar manu komentāru darīt. Viņš atbildēja, ka top raksts par mediju atbildību un tā. Prasīju, vai rakstīs arī par citiem gadījumiem, kad tiek pasniegta nepārbaudīta informācija – nē, tāda doma neesot bijusi, tikai par šo meiteni, par šo vienu gadījumu.

Savā atbildē mēģināju žurnālistam paskaidrot, ka, gatavojot šo rakstu, prasot man šādus jautājumus, pēc būtības viņi (žurnālisti) turpina darīt to pašu – izplata dezinformāciju un dara pāri konkrētajai personai. Lai arī tas notiek vislabāko nodomu vārdā, vienalga – žurnālisti raksta par cilvēkiem, neko nevaicājot viņiem pašiem, prasa viedokļus “speciālistiem” par cilvēkiem, kurus speciālisti nav redzējuši, pēc tam publicē tos. Reizēm žurnālisti pat noklusē to, kam ir vajadzīgs komentārs – viņi it kā prasa vispārīgi, bet pēc tam uzraksta “Psihologs X personu Y vērtē sekojoši…” Ej nu pēc tam taisnojies kolēģiem un citiem, ka tā nav bijis un ka to neesi teicis. (Kolēģi gan tic, jo daudziem arī ir gadījies līdzīgi.)

Teicu, ka ar savu rakstu viņš turpina darīt pāri nevainīgai meitenei, rakstīt par viņu to, ko ne viņš, ne es pat nevaram zināt.

Pēc visa šī žurnālists vaicāja – tad, kā saprotu, jūs komentāru nesniegsiet?

Uz to es atbildēju, ka, acīmredzot, viņš nav sapratis to, ko tiecu. Viņš apgalvoja, ka esot sapratis un pakonsultēšoties ar kādu. Tai brīdī sapratu, ka viņš konsultēsies ar kādu vecāku kolēģi, priekšnieku, utml.

Pēc pusstundas portālā Diena.lv atradu rakstu, kuru ir parakstījis Uldis Rācenis. Raksts saucas: Psiholoģe: sirmgalves aizskaršanā nepatiesi apvainotā sieviete cietusi no mediju vardarbības.

Acīmredzot, Uldis Rācenis vienkārši atrada citu psihologu, piezvanīja un dabūja savu rakstu. Diemžēl tas tikai apstiprina manas šaubas par to, ka viņš neko nav sapratis.

8. un 10. martā “Šeit un tagad” ciemos psihoterapeite Inese Putniece.

Sarunai esam izvēlējušies virsrakstu: “Kā cilvēku iespaido mūsdienu sabiedrības augstās prasības?”

24. februāra “Šeit un tagad” ciemos Arturs Mednis.

Esmu diezgan aktīvs interneta un datortehnikas piedāvāto iespēju lietotājs. Interesējos par jaunumiem, pētu, lietoju tos.

Pirms vairākiem gadiem notika kāds notikums. Vēlējos padalīties ar bildēm (digitālām, protams) ar saviem draugiem no kāda kopīga pasākuma. Izmantoju Google Picasa piedāvāto servisu. Ar prieku atklāju, ka Google piedāvā bildēs atzīmēt redzamos cilvēkus, nosaukt tos vārdā – sāku ar prieku un aizrautību šķirstīt visas fotogrāfijas, un nosaukt visus tajā redzamos cilvēkus. Priecājos, ka jau pēc 2-3 bildēm Google pazina bildē redzamo un prasīja – “Vai tas ir Jānis?” Bet vienlaicīgi domāju – hmm, ko gan es daru? Protams, tas ir jauki, draugiem patīkami, un tā, bet – priekš kam Googlei ir vajadzīga šī informācija? Ņemot vērā to, kā tiek veidota uz konkrētu cilvēku mērķēta reklāma (ievācot informāciju par viņa interesēm, paradumiem, darīto) – sāku palikt nedaudz aizdomīgs. Un, ja nu šī informācija nonāk nepareizās rokās? It kā uzreiz ir grūti iedomāties, kādas īsti sekas draud, bet tomēr. Tobrīd pārtraucu atzīmēt bildēs sejas un jau atzīmētās – izdzēsu.

Kopš šī notikuma ir pagājuši vairāki gadi, ir parādījušies jauni interneta servisi kā Twitter, Foursquare. Ir attīstījies Draugiem.lv un Facebook. Rezultātā cilvēku dzīves aizvien vairāk nonāk internetā, kur tās sāk dzīvot savu dzīvi. Protams, tehnoloģijas attīstās savā gaitā, pēc saviem likumiem, un no visiem šiem servisiem ir arī kaut kāds, brīžiem pat taustāms labums (kā manā piedzīvojumā ar Baltkom), bet notiekošajam ir arī otra puse.

Kādu iespaidu šī savas dzīves publiskošana atstāj uz pašu cilvēku? Kā mainās cilvēka dzīve, pateicoties jaunajām tehnoloģijām, it īpaši tam, ka ir šī iespēja kaut kādu informāciju par sevi izlikt vispārējai, publiskai aplūkošanai, komentēšanai, lietošanai. Ko tas viss īsti nozīmē?

Lai pārrunātu šos jautājumus, uz sarunu aicināju cilvēku, kurš sevi sauc par “jauno mediju speciālistu” – Arturu Medni. Protams, arī viņš ir atrodams internetā (Artu.rs vai Medn.is).

Raidījums – šonedēļ vienu reizi, ceturtdienas vēlā vakarā (ap 23.15), LTV1. Jautājumi – tiešraidē pa tālruni. Pirms raidījuma – tepat, raksta komentāros, vai arī tai pašā twitterī.

Šonedēļ raidījumā “Šeit un tagad” psihoterapeite Ginta Ratniece.

Šovakar, turpinot tēmu, kuru iezīmējām sarunā par veļiem, runāsim par psiholoģisko mantojumu – tām lietām, kuras pārmantojam no saviem senčiem – vecākiem, vecvecākiem. Mana viešņa šovakar – kolēģe, psihoterapeite, supervizore Ginta Ratniece.

Šodienas raidījums būs ierakstīts, tādēļ diemžēl nebūs iespējams piezvanīt. Tāpēc skatītājus lūdzu uzdot jautājumu šeit pat, raksta komentāros.

Ceturtdienas vakarā, sarunas turpinājums jau ar Jūsu zvaniem!

Uz tikšanos ēterā!

Šovakar “Šeit un tagad” ciemos Solvita Vektere

Priekšvēlēšanu laiks ir beidzies, un ierobežojumi, kas attiecās uz mani kā deputāta kandidātu, vairs nav spēkā. Līdz ar to šovakar ir mana pirmā publiskā uzstāšanās raidījuma Šeit un tagad vadītāja amatā.

Kā pirmā viešņa raidījumā ir uzaicināta visiem raidījuma skatītājiem pazīstamā un iemīļotā Solvita Vektere. Tēma, kuru piedāvājam Jūsu apspriešanai, ir:

Bailes no veiksmes.

Iespējams, šī tēma šķiet mazliet dīvaina – kādas gan var būt bailes no veiksmes? Veiksme taču ir tas, ko visi cilvēki vēlas, pēc kā visi tiecas?! Tomēr, cilvēka rīcībā ir iespējams novērot šo paradoksu – veidu, kā mēs paši izgāžam savus iespējamos sasniegumus.

Kas īsti ir bailes no veiksmes?

• Tās ir bailes, ka veiksmes gadījumā nāksies maksāt pārāk daudz.
• Tās ir bailes, ka neizdosies noturēt tos sasniegumus, kurus veiksme nesīs.
• Tās ir bailes, ka, sasniedzot rezultātu, pazudīs motivācija darīt ko vairāk.
• Tās ir bailes, aizdomas, ka gaidāmā veiksme tomēr nenesīs laimi dzīvē.
• … un vēl daudz daudz vairāk.

Tiksimies šovakar, LTV 1 uzreiz pēc nakts ziņām ap 23.10!

Un – līdz raidījumam Jums ir iespēja izteikt savus jautājumus, varbūt pārdomas tepat, komentāros!