Šovakar “Šeit un tagad” ciemos Solvita Vektere

Priekšvēlēšanu laiks ir beidzies, un ierobežojumi, kas attiecās uz mani kā deputāta kandidātu, vairs nav spēkā. Līdz ar to šovakar ir mana pirmā publiskā uzstāšanās raidījuma Šeit un tagad vadītāja amatā.

Kā pirmā viešņa raidījumā ir uzaicināta visiem raidījuma skatītājiem pazīstamā un iemīļotā Solvita Vektere. Tēma, kuru piedāvājam Jūsu apspriešanai, ir:

Bailes no veiksmes.

Iespējams, šī tēma šķiet mazliet dīvaina – kādas gan var būt bailes no veiksmes? Veiksme taču ir tas, ko visi cilvēki vēlas, pēc kā visi tiecas?! Tomēr, cilvēka rīcībā ir iespējams novērot šo paradoksu – veidu, kā mēs paši izgāžam savus iespējamos sasniegumus.

Kas īsti ir bailes no veiksmes?

• Tās ir bailes, ka veiksmes gadījumā nāksies maksāt pārāk daudz.
• Tās ir bailes, ka neizdosies noturēt tos sasniegumus, kurus veiksme nesīs.
• Tās ir bailes, ka, sasniedzot rezultātu, pazudīs motivācija darīt ko vairāk.
• Tās ir bailes, aizdomas, ka gaidāmā veiksme tomēr nenesīs laimi dzīvē.
• … un vēl daudz daudz vairāk.

Tiksimies šovakar, LTV 1 uzreiz pēc nakts ziņām ap 23.10!

Un – līdz raidījumam Jums ir iespēja izteikt savus jautājumus, varbūt pārdomas tepat, komentāros!

Kas ir “Cieti”?

Savā profesionālajā darbībā ir nācies redzēt daudzus cilvēkus, kas vārdu “cieti” ir izvēlējušies par savas dzīves moto. Attieksme pret dzīvi ar nosaukumu “cieti” savulaik ir pieņemta kā risinājums kādā sarežģītā situācijā, bet ar laiku tā pati ir kļuvusi par nepanesamu slogu un problēmu avotu. Cieti nozīmē elastības, pielāgošanās un adaptācijas trūkumu — profesionāli tiek izmantots apzīmējums “rigiditāte”.

Lai arī rigiditāte biežāk ir sastopama vīriešiem, tomēr arī ne mazums sieviešu izvēlas šādu attieksmi. Šie cilvēki nāk pie manis, jo ir sapratuši, ka ar savu “cieti” nespēj būt laimīgi.

Zemāk dažas refleksijas par to, kas tad ir “cieti”.

“Cieti” — dabā tas ir akmens. “Cieti” nav ūdens. “Cieti” nav ne koks, ne puķe, ne zāle, ne mazais putniņš. Cilvēku pasaulē — asfalts, betons, tērauds, stikls. “Cieti” ir cietums. Patologoanatomi teiks, ka “cieti” — tas ir “rigor mortis”, muskuļu stīvums, kas iestājas pēc nāves.

“Cieti” ir bailes. Milzīgas bailes, kas ir paslēptas. No citiem, beigās no paša sevis. Tāpēc “cieti” ir meli. Melošana citiem un sev.

“Cieti” slēpj milzīgu nepārliecinātību, pārliecības trūkumu, kas maskējas zem cietas pašpārliecinātības.

Attiecībās “cieti” ir — nejust otru. Pat neredzēt otru. Mērķis attaisno jebkādus līdzekļus, tai skaitā jebkādus upurus. Citi cilvēki ir tikai līdzeklis vai arī šķērslis mērķa sasniegšanai. Cietais nespēj rūpēties — jo tas prasa spēju sajust, sadzirdēt otru. Cietajam nav ausu. Jo ausis ir orgāns, kas paredzēts otra sadzirdēšanai, tā ir atvere, caur kuru cita pasaule var ienākt iekšā mūsos — bet cietajam to nevajag.

“Cieti” attiecībās ir vardarbība. Psiholoģiska, fiziska — jebkāda. Ar cietu locekli var izdrāzt visus, kas pagadās pa ceļam — jo cietais otru neredz. Viņš redz tikai drāžamo caurumu.

“Cieti kultūrā?” Tas nav iespējams. Kultūra paredz radošumu, dažādību, attiecības. “Cieti” noliedz atšķirīgo — cenzūra. Kultūra tiek izmantota kā ideoloģijas instruments — nekā radoša, nekādas pašizpausmes.

“Cieti” izglītībā nozīmē dogmas. Nekādas brīvdomības. Skolotājs skaidri zina, kādam ir jābūt bērnam, kas viņam ir jāspēj un kas jāgrib. Nekādu individuālu variāciju, nekādas individuālas pieejas. “Cieti” — standarti un normas. Ja nespēj tikt galā — tev nav šeit jābūt. Skolā ir vieta tikai spējīgiem, nevis slimiem, invalīdiem, nespējīgiem. Arī ne apdāvinātiem, talantīgiem. Jo tie neiederas sistēmā.

Ticībā “cieti” ir krustnešu, nevis kristiešu filosofija. Kristietība paredz tuvākā mīlestību. Cietais to nevar divu iemeslu dēļ. Cietajam nav tuvāko. Cietais nespēj mīlēt. Cietais ticību ievieš ar cietu zobenu.

“Cieti” veselības aprūpē? Nekādas profilakses — ciešanas tik ilgi, kamēr jāguļas zem naža. Ir variants — stingra un obligāta veselības profilakse, kādu jau esam redzējuši. Obligātas rīta rosmes, ko darbaļaužu kolektīvā vada pa radio dzirdamas pavēles. Obligāta zobu birstes uzrādīšana pēc pirmā pieprasījuma. Klizma reizi nedēļā.

“Cieti” ārpolitikā — karš. Sarunas vest nav “cieti”, “cieti” ir parādīt, kā lietām jāstāv. “Cieti” ir rasisms, seksisms, un fašisms.

“Cieti” ir strupceļš. Lai arī tas izskatās kā labs risinājums, izeja, tomēr ar laiku tas pats rada ciešanas. Ne velti šie vārdi skan tik līdzīgi. Neesi ciets!

Iznākšana

Sveicināti!

Gribu Jums paziņot par kādu jaunumu brīdi pirms tam, kā, iespējams, uzzināsiet to no avīzēm :)

Esmu izlēmis kandidēt uz gaidāmajām Saeimas vēlēšanām šā gada rudenī.

Par iesaistīšanos domāju jau labu laiku – redzot to, kas un kā notiek LV politikā, mūsu dzīvē.
Nākot vēlēšanām tuvāk, redzēju, ka un kā no jauna sākas priekšvēlēšanu kampaņas, un – nejaušības vai sakritības pēc saņemot piedāvājumu/uzaicinājumu padomāju, aprunājos ar tuvākiem, vēl ar dažiem cilvēkiem, tikos, domāju, šaubījos, runāju, rakstīju – līdz rezultātā – esmu ielikts sarakstā.

Protams, domāju arī par to, kādu iespaidu šī iesaistīšanās atstās uz manu profesionālo darbību, uz darbu ar klientiem – godīgi sakot, nezinu. Tāpat nezinu, kā mainīsies mana dzīve kā kandidātam. Ko tas prasīs no manis. Ir daudz šaubu, daudz nezināmā. Tai skaitā – ja nu notiek brīnums un esmu iekšā, tad kā būs tur – starp haizivīm ar vairāku sasaukumu pieredzi, starp naudas maisiem, ciniķiem, demagoģijas un manipulācijas meistariem. Kārdinājumiem un vilinājumiem. Ceru, ka izietā personiskā terapija un uzkrātā pieredze darbā ar cilvēkiem būs pietiekoša, lai saglabātu cilvēcību.

Zinu, ka brīžiem esmu naivs, bet es ticu, ka var kaut ko darīt lietas labā, ka šo dzīvi ir iespējams padarīt labāku.

Šo vēstuli rakstu tādēļ, ka ja jau esmu piekritis, tad nav jēgas to slēpt. Tā kā deputāts ir publisks amats, tad arī runāju publiski. Pagaidām neesmu saņēmis “mandātu” vai “pasūtījumu” no organizācijām, kurās aktīvs biedrs esmu – psihoterapeitu vai psihologu biedrības, bioloģiskajiem zemniekiem vai studentu korporācijas – varbūt tas vēl nāks. Bet vismaz ir tāda iespēja un par to var padomāt.

Izlēmis esmu, saraksti šodien tiek iesniegti CVK.

Pēdējā partija – Vidzemes apgabals

Lai jums jauka vasara!

Ieva: kā atbalstīt vīrieti krīzē?

Intervija žunrālā Ieva – intervērjusi Agnese Meiere

Pagājušajā numurā rakstījām par to, kā rīkoties, ja esi vienīgā pelnītāja ģimenē – kādas emocijas tevi pārņem un kā ar tām cīnīties un kā risināt radušos situāciju. Šoreiz uz krīzi paskaties no vīrieša, psihoterapeita A. J. Stabinga viedokļa un uzzini, kā viņam palīdzēt brīdī, kad zaudēts darbs.

Nu jau kādu brīdi tavs vīrietis ir bez darba un lielāko daļu sava nu jau brīvā laika pavada mājās. It kā jau tu labi zini, ka viņam nav viegli – kuram gan būtu, zaudējot darbu. Taču vīrietis par savām izjūtām, protams, nerunā – viņš tā nav pieradis. Bet tu nevaicā, kaut mokies pārdomās – varbūt vajadzētu… Ja vajadzētu, tad kā to izdarīt pareizi, lai viņu lieki nesāpinātu vai nesadusmotu. Bet ja nu nevajag vispār? Kā rīkoties šādā situācijā un ko patiesībā vīrietis no tevis gaida?

Vīrieši krīzē vājāki kā sievietes

Ja par to, kā vīrieti krīzē atbalstīt, ir jāpalauza galva, tad tas, ko nevajadzētu darīt, gan ir pilnīgi skaidrs – krīzes situācijā vīrieti nevajag zāģēt. Sak’ es vienīgā pelnītāja, bet tu te guli un neko nedari vai atkal – re, kā Juris dabūja darbu, bet tu jau otro mēnesi pa māju dzīvojies! Pirmkārt, zāģēšana situāciju neuzlabos un tevi uzkurinās vēl vairāk – sāksi gan sevi žēlot, gan vīrietī ieraudzīsi ne vien bezdarbnieku, bet vēl miljons nepilnību, kuras līdz šim tevi pārāk neuztrauca. Otrkārt, zāģēšana vīrieti iedzīs vēl lielākā panikā, depresijā un nespējā rīkoties. Kāpēc tā notiek? Kā skaidro psihoterapeits, bieži vien vīrieši krīzē ir vājāki kā sievietes. Un arī pārmaiņas pārdzīvo daudz smagāk kā mēs, sievietes. Lai kā tev to, iespējams, negribētos atzīt, bet bieži vien vīrietis dzīves grūtības pārdzīvo daudz smagāk kā tu, tikai to nevienam neizrāda. Tu teiksi – kāda tur pārdzīvošana – guļ un caurām dienām pie televizora skatās sporta pārraides. Psihoterapeits skaidro, ka pārdzīvojums var izpausties arī šādi – vīrietis var būt ieslīdzis tik dziļā depresijā, ka viņam nav ne spēka, ne vēlmes piecelties no dīvāna.
Kā stāsta Kārlis (39), pagājušajā rudenī viņš zaudējis darbu, kaut līdz tam strādājis prestižā autoservisā par mehāniķi. «Tagad, kad tikko atkal esmu atradis darbu, varu atzīties, ka tobrīd šķita – ar mani ir cauri. Nu, kas es par vīrieti – sievai vienai jāpelna, jāuztur bērni, kuriem ir neskaitāmas vajadzības… Vasarā vēl vajadzēja maksāt viņiem par nometni un visa atbildība atkal uz sievu. Jutos kā pēdējais draņķis. Bet sievai, loģiski, neko neteicu. Ko tas līdzētu, ja tarkšķētu kā viņas draudzenes? Vajadzēja taču risinājumu, nevis parunāšanos. Kaut ja sieva būtu sākusi sarunu, gan jau būtu izstāstījis, kā jūtos. Man šķita – jau tā viņai tik daudz rūpju, ko es vēl bāzīšos virsū ar savām problēmām,» saka Kārlis. Viņš piebilst, ka tas gan neesot viņam raksturīgi, bet darba zaudēšana atņēmusi jebkuru prieku darboties – neesot gribējies pat rakāties pa dārzu, kas parasti viņam ļoti patīk. «Tā sajūta ir galīgi jocīga – saproti, ka kaut kas jādara, varbūt pat jādara vairāk kā līdz šim, bet spēka nav,» atzīstas vīrietis.
Ko tādā brīdī darīt un kā palīdzēt? Psihoterapeits skaidro – jārunā! Tiesa, ir jārēķinās ar to, ka vīrieši nav pieraduši apspriest savas problēmas un visbiežāk no sarunām izvairās. Tipiska vīrieša rīcība ir nolīšana kaktā (uz dīvāna), klusībā pārdomājot situāciju un cerot, ka drīz vien nāks kāds risinājums. Kāpēc ir tik svarīgi runāt? Galvenokārt tāpēc, ka nav zināms, par ko otrs domā. Vai viņa domas virzās produktīvā virzienā, meklējot iespējamos risinājumus vai destruktīvā – sak’ viss ir cauri, man nekas nesanāk, dzīvei nav jēgas.

Runā ar viņu

Un galvenais – neieslēdzot zāģi… Izrādās, arī saruna ir smalka māksla. Šeit var izveidoties trīs dažādas situācijas.
Ja būsi pārāk maiga, pacietīga un kopā ar viņu gaidīsi risinājumu, vīrietis var sajusties ārkārtīgi omulīgi. Viss taču ir baigi labi, viņai nav pretenziju, es varu turpināt neko nedarīt! Jā, nav vairs tas komforta līmenis, kas bija, bet tāpat ir diezgan ērti. Ir diezgan daudz vīriešu, kas nevēlas neko dot pretī, bet dzīvo kā parazīti – tikai ņemot.
Ja atkal būsi pārāk uzbrūkoša un katru dienu vaicāsi, cik CV viņš ir aizsūtījis, vai virtuves skapītis beidzot ir pielikts un, sasodīts, kad viņš beidzot piekārs to gleznu, kas mētājas stūrī jau gadiem, vīrietis kā gliemezis ierausies savā čaulā. Atkārtosies tas pats dīvāna scenārijs un nespēja pakustināt pat pirkstu, jo vīrieti pārņem pilnīga bezcerība.
Un tad vēl ir trešais variants – saruna, kas vīrietim ļauj atvērties, pastāstīt, kā viņš patiesībā jūtas un saņemt atbalstu. Kā skaidro psihoterapeits, galvenais, ko vīrietis gribētu sajust attiecībās – ka viņu atbalsta. Ka tu tici un uzticies viņam. Ka tici – viņš ir spējīgs atrast darbu, tici, ka viņš atradīs izeju un ka viņš nav neveiksminieks. Un vēl vīrietim ir svarīgi, lai tu nevis uzbāzīgi elso viņam pakausī, gaidot, kad viņš izdarīs simt dažādu darbiņu, bet lai uzticies, ka viņš pats šos darbiņus zina un pats (bez atgādināšanas) ir spējīgs tos paveikt. Un tad, kad viņš ir piekāris gleznu viesistabā, salabojis durvis, kas nevērās ciet vai izsūknējis paklāju, viņam ir vajadzīgs paldies par padarīto. Fakts, ka tu ar pateicību pieņem to, ko vīrietis dara, ceļ viņu spārnos. Pateicība, uzslava un atzinības izteikšana par padarīto ir pats labākais motivators vīrietim darīt vēl vairāk un vēl labāk.
Kāpēc vīrietim nepatīk, ka tu no viņa kaut ko gaidi? Kaut vai tāpēc, ka neviens cilvēks nav spējīgs attaisnot un piepildīt mūsu gaidas. Virtuves skapītis noteikti būs piekārts trīs centimetrus augstāk nekā tu vēlējies un paklāju noteikti taču varēja izsūknēt mazdrusciņ labāk. Tā galu galā pateicības vietā par labi padarītu darbu viņš saņem pārmetumus un vilšanos. Un nākamreiz… Nu, nākamreiz viņš vairs nedara neko, jo tev jau pa prātam tāpat neizdarīs.
Ņem vērā – robeža starp visām trim situācijām ir ārkārtīgi smalka, tāpēc centies to nepārkāpt un nenonākt teritorijā, kurā nemaz nevēlies būt.

Sabrukums vai jaunas iespējas?

Ja vīrietis zaudējis darbu un nu dzīvo mājās, būtu tikai godīgi pārdalīt visus līdzšinējos pienākumus, kas gūla uz taviem pleciem, vai ne? Ir ģimenes, kurās vīrietis pats par to iedomāsies un teiks sievai – man tagad nav darba, bet es tev varu palīdzēt un darīt visu to, kas nepieciešams mājās. Tagad ņemu to visu uz sevi un nodrošināšu, lai laikā, kamēr tu esi vienīgā pelnītāja ģimenē, tev ne par ko citu galva nesāp. Bet ja viņam tas neienāk prātā? Patiesībā šis ir visticamākais un biežākais scenārijs, jo reti kurš vīrietis pats vispār aizdomāsies, ka tu esi pārāk noslogota. Un pat ja viņam tas ir ienācis prātā, vīrietis nesaprot, kā var tev palīdzēt, jo ēst gatavot viņš nemāk un doma vien par to, ka viņš varētu iet virtuvē un kaut ko palīdzēt, viņā rada izbīli. Vienīgais risinājums, kas viņam ir pieņemams – pēc iespējas ātrāk jāatrod darbs. Šim vīrietim šķiet neiespējami pieņemt lomu maiņu un samierināties ar to, ka viņš tagad būs mājsaimnieks, bet sieva pelnītāja.
Un atkal – lai radušos situāciju atrisinātu, ir jārunā. Turklāt no tevis atkarīgs, kā šī saruna norisināsies. Ir svarīgi, kādā pozīcijā šī saruna notiek. Tā var būt kā cīņa vienam pret otru – es visu dienu strādāju, bet ko esi izdarījis tu? Tad vīrietis sajūtas kā neveiksminieks un viņam vēl vairāk nolaižas rokas. Daudz veiksmīgāk saruna noritēs, ja jūs abi kā pāris nostāsieties pret situāciju. Jūs abi kopā konstatējat, ka situācija ir šāda, abi izspriežat, kādas ir iespējas un kā katrs no jums rīkosies. Psihoterapeits gan brīdina, ka risinājumu visticamāk neiegūsiet vienā dienā. Jo – tāpat kā problēmas, arī risinājumi nerodas vienā dienā. Ja iepriekš neesat savā starpā runājuši, iespējams, uzsākt sarunu būs grūti. Savukārt ja sarunas ir bijusi jūsu ikdienas sastāvdaļa, rast risinājumu būs daudz vieglāk. Un tomēr – ir ierasts vai nē, vedini savu vīrieti uz sarunām.
Atceries – no krīzes ir divas izejas. Viena – kad viss sabrūk. Attiecības, cerības… Otra izeja – ja tiek atrasts kaut kas jauns. Jaunas iespējas un jauni pavērsieni attiecībās. Psihoterapeits skaidro, ka daudz vieglāk, protams, ir attiecības aizlaist pa burbuli, jo sarežģītā situācija pati vedina uz šādu risinājumu. Grūtāk ir meklēt un atrast jaunus risinājumus, taču tās ir jaunas iespējas jums abiem.

Jāmainās abiem

Vai gaidi pārmaiņas no vīrieša? Velti! Vispirms tev pašai uz viņu jāpaskatās citām acīm. Pārmaiņas – tas nozīmē, ka tev vīrietī jāierauga kaut kas pavisam cits nekā esi redzējusi līdz šim. Ja parasti esi saskatījusi viņā stiprinieku, tad raugi saskatīt viņā vājumu. Ja vienmēr esi domājusi, ka tavs vīrietis ir stumdāms un grūstāms, centies viņā ieraudzīt spēku. Ja iekšēji mainīsies tu un spēsi citādi paskatīties uz situāciju, jūs atradīsiet izeju. Bet ja tu saka – ar mani viss ir kārtībā, jāmainās viņam, tad attiecības jau tagad diemžēl ir norakstāmas. Psihoterapeits skaidro – ja vēlaties, lai krīze iet secen un jūsu attiecības nevis grimst, bet uzlabojas, jāsāk ar pārmaiņām sevī. Uzdod sev jautājumu– ko es varu darīt citādi, lai situācija mainītos. Einšteins savulaik teica – darīt visu laiku vienu un to pašu un gaidīt citus rezultātus – tā ir plānprātība. Tas nozīmē – ja vienmēr esi vīrieti zāģējusi, tagad sāc viņu novērtēt. Tev jāspēj saskatīt savā vīrietī labais. Jāprot atrast, ko labu viņš izdarījis un par to viņu paslavēt.
Vai krīze ir identifikators attiecību stiprumam vai vājumam? Patiesībā jā. Krīze parāda patiesību – kādas tad īstenībā ir jūsu attiecības. Tā ir arī izturības pārbaude. Ja nopērk mašīnu un ar to brauc tikai pa pilsētu ar ātrumu piecdesmit kilometri stundā, tā nav mašīnas pārbaude. Pārbaude ir tad, ja ziemā brauc pa sniegiem, pa neceļiem… Tikai tad var redzēt, redz, uz ko tā ir spējīga. Attiecībās ir līdzīgi. Sarežģītās situācijās redz, ko attiecības ir vērtas. Labos laikos ir viegli būt labam vīram vai sievai. Pavisam citādi ir, ja apstākļi kļūst sliktāki.
Atceries, ka krīzē gan tev, gan vīrietim nepieciešama uzskatu transformācija, kas nozīmē atkāpties no ierastās problēmu risināšanas un risināt tās savādāk. Nomaini profesiju, kļūsti par uzņēmēju, nomaini dzīvokli! Iespēju ir milzum daudz, galvenais saskati tās. Un tas pats attiecas uz vīrieti – jāmainās arī viņam. Pat tad, ja viņš teicis, ka nemūžam nespers kāju pie plīts, varbūt šī ir īstā reize izmaiņām. Jo elastīgāki būsiet, jo veiksmīgāki!
Sievietes bieži vien pārmet vīriešiem, ka viņi uz visu nospļaujas un nemāk uzņemties atbildību. Psihoterapeits saka – daļēji tas tiešām tā ir. Bet ne jau no ļauna prāta. Vienkārši sievietēm kā ligzdas vijējām jau no dabas ielikta lielāka atbildības izjūta. Tāpat no dabas ielikts tas, ka sieviete redz daudz plašāk un virspusējāk kā vīrietis, bet viņš atkal – šaurāk un dziļāk. Mēs, sievietes uzreiz redzam un izvērtējam dažādus variantus – sak’, ja neizdodas šādi, var pamēģināt vēl tā un vēl šitā. Savukārt vīrietis redz tā – ja viņa izdomātais variants nestrādā, citas izejas nav. Un viņš paliek bezizejā. Šāds skatījums uz pasauli arī parasti rada milzum daudz problēmu. Ja, piemēram, vīrietis bijis galdnieks, pārslēgties uz citu profesiju un darbu viņam ir ārkārtīgi grūti. Savukārt sievietēm tas ir daudz vieglāk – viņas var pārslēgties salīdzinoši ātri un viegli. Vai tas nozīmē, ka vīrietis var palaist garām labu darba piedāvājumu, jo ir ieciklējies uz vienu vienīgu variantu? Jā! Ja viņš meklē, piemēram, galdnieka darbu, bet viņam piedāvā pārdošanas menedžera amatu, viņš no tā var mierīgi atteikties. Viņam pat neienāk prātā, ka viņš var būt menedžeris, jo viņš taču ir galdnieks!
Varbūt šai gadījumā svarīgi, lai tieši sieviete iesaka iespējamos risinājumus? Jā un nē. Jautājums, kā tu to darīsi. Ir labi ieteikt risinājumus, bet ir slikti tos ieteikt pārmetuma formā. Vienīgā izeja atkal ir sarunas – par iespējām, jaunām profesijām un piemērošanos.

Vīrieša laime – sievietē

Vai vīrietis jūtas labi, ja piekritis kļūt par mājsaimnieku? Kaut vai uz laiku… Iespējams, šis risinājums var kļūt apnicīgs, bet psihoterapeits atkal iesaka par to runāt. Jo kā gan citādi noskaidrosi, vai tavs vīrietis ir apmierināts ar esošo kārtību. Turklāt sarunām jākļūst par ikdienas sastāvdaļu, nevis kampaņveidīgu pasākumu. Kā sākt runāt, ja tas nekad nav darīts? Paprasi, kā viņam klājas. «Labi…». Ja atbilde ir šāda, stāsti par sevi. Tikai rēķinies – ja tu ko stāsti vīrietim, viņš to uztvers tā, it kā tu no viņa prasītu padomu un risinājumu. Arī tad, ja vienkārši stāsti, kā tev gājis darbā, vīrietis to dzirdēs kā jautājumu – ko man darīt. Ja viņš cenšas uz šo jautājumu arī atbildēt, uzklausi un pieņem, pat tad, ja situācija jau sen ir atrisināta. Tā sākas māka sarunāties.
Ja sieviete piepildījumu var rast mājsaimniecībā, vai to var arī vīrietis? Jeb vai viņam svarīgāk ir būt medniekam un nest mājās medījumu (naudu)? No vienas puses nest mājās medījumu ir svarīgāk. Tomēr psihoterapeits aicina padomāt par to, kāpēc vīrietim tas ir svarīgi un kāpēc viņš to dara. Biežākais iemesls, kāpēc vīrietis vispār cīnās par medījumu, ir vēlme darīt savu sievieti laimīgu, iegūt viņas pateicību, smaidu, novērtējumu un atzinību. Un ja viņš šo atzinību no tevis iegūs, viņš ar lielāku prieku un enerģiju nesīs mājās vēl lielāku mamutu (naudu). Tici vai nē, bet vīrietim ir ārkārtīgi svarīgi, lai viņa sieviete ir laimīga. Ja sieviete ir laimīga viņa dēļ, tad arī viņš ir laimīgs.
Ja sieviete atzinīgi vērtē vīrieša palīdzību mājās, vai sabiedrības acīs viņš nejūtas neveikli, jo nespēj pelnīt? Kā viņš jūtas, ja ciemos atnāk sievas draudzene un lepni paziņo, ka vīrs viņai uzdāvinājis gredzenu? Psihoterapeits saka – šai brīdī vīrietim svarītākais ir tas, ko par to visu saka viņa sieva. Vai viņa nostājas draudzenes pusē un saka – ai, tev gan foršs vīrs! Vai viņa nostājas vīra pusē un saka – ā, bet manējais toties veselu dienu pieskatīja bērnus. Ja tu esi viņa pusē, vīrietim ir pilnīgi vienalga, ko par viņu saka apkārtējie. Bet ja tu nostājies draudzenes pusē un rūgti novelc – jā, bet manējais gan nekad nav uzdāvinājis pat puķes, vīrietis jūtas briesmīgi.
Varbūt nekad neesi par to aizdomājusies, taču psihoterapeits uzsver – tā iekārtots, ka sievietes laime parasti nāk no ģimenes, bet vīrieša laime – no sievietes. Tas nozīmē – ja vīrietis rūpējas par ģimeni, sieviete jutīsies laimīga un darīs laimīgu vīrieti. Mēs, sievietes, bieži aizmirstam vai nesaprotam, ka vīrieša laime nāk no mums – no tā, kādas mēs esam un kā izturamies pret savu vīrieti. Ja mācēsim atbalstīt savu vīrieti, viņš var izturēt ļoti daudz, viņš var gāzt kalnus. Ja nemācēsim… Nu, tad laikam nekā.

Ātrums. CSDD kampaņa braukšanas ātruma samazināšanai

Nesen pēc CSDD uzaicinājuma nedaudz piedalījos satiksmes drošības kampaņā, kuras mērķis ir mazināt pārkāpumu skaitu, kas saistīti ar pārāk ātru braukšanu. Sadarbības ietvaros mana loma bija komentēt tos psiholoģiskos faktorus, kuru dēļ autovadītāji izvēlas braukt ātrāk, nekā tas ir atļauts. Lai komentētu, uzstājos preses konferencē, sniedzu dažas intervijas un sagatavoju dažus rakstus.

Te būtu viens no tiem, publicēts Delfi.lv portālā 23. novembrī.

Ātruma pārsniegšana un psiholoģija.

Vai uz Latvijas ceļiem joprojām valda mežonīgā kapitālisma laiki?

Pārdomās par ātruma psiholoģiskiem aspektiem dalās psihoterapeits Ansis Jurģis Stabingis.

Kāpēc autovadītāji brauc ātrāk nekā tas ir atļauts?

Nav tāda viena iemesla, kāpēc cilvēki brauc ātri. Tā ir daudzu un dažādu iemeslu kombinācija. Ātrumu pārsniedz kā vīrieši, tā sievietes, kā jauni, tā veci, neatkarīgi no tā, ar kādas markas un kura gada auto tie brauc. Tāpēc nevaram runāt par vienu ātruma pārkāpēja tipu un līdz ar to nav arī tādas vienas metodes, kā mazināt ātruma pārkāpēju skaitu.

Bet kādas tad būtu tās metodes, kas darbotos efektīvāk? Kā ir ar soda efektivitāti?

Naudas sodus, protams, nepatīk maksāt nevienam, lai cik daudz naudas viņam arī būtu. Iespējamās nepatikšanas un laiks, kas tiek patērēts sarunās ar policijas darbiniekiem, arī nepatīk nevienam. Bet jautājums ir par to, cik šis sods ir neizbēgams – vai vienmēr, kad vadītājs brauc ātrāk, nekā ir ļauts – vai viņš sastopas ar sodu? Ja ne, ja sods nav neizbēgams, bet drīzāk tā ir loterija – tad no soda īpaši lielas jēgas nav.

Un kā ir ar biedēšanu?

Arī biedēšana diemžēl nav pati labākā metode. Jā, tā darbojas, bet ir vairākas problēmas – pirmkārt, dažādiem vadītājiem ir nepieciešamas dažādas baiļu porcijas, lai sasniegtu vajadzīgo efektu. Varbūt viens par to pasmiesies, kamēr cits būs tā pārbiedēts, ka nesēdīsies pie stūres. To ir grūti nodozēt. Bez tam, ja cilvēks brauc tuvu savu baiļu robežai, tad viņš ir sasprindzis, nav brīvs, un – nebrauc tik labi, cik varētu.

Tāpēc labākais veids ir nevis piespiest vai nobiedēt, bet likt cilvēkiem padomāt, pārskatīt savu attieksmi un gala rezultātā pašiem sevi pārliecināt par to, ka nav vērts pārsniegt atļauto braukšanas ātrumu. Vislabāk par visiem iebiedēšanas veidiem darbojas pašu autovadītāju apziņa, ka pārlieku ātra braukšana neattaisnojas un galu galā rada vairāk zaudējumu, nekā ieguvumu.

Viens pavisam svaigs piemērs – vakar uz Ulmaņa gatves man aiz muguras braucošā automašīna vispirms strauji pietuvojās, tad „midžināja” ar gaismām, mudinot mani braukt ātrāk, palaist garām, un visbeidzot, izmantojot pirmo iespēju apdzīt, panesās man garām ar ātrumu, kas varēja būt 100-110 km/h vietā, kur atļauts 70. Pēc kilometra, krustojumā pie Liepājas ielas mēs atkal satikāmies. Es stāvēju tieši aiz viņa. Un nodomāju: „Redzi nu, necik tālu jau arī tu neesi ticis!” Pilsētā „skriet” nav nekādas jēgas – tāpat daudz ātrāk galapunktā nenonāksi. Tad kāpēc gan riskēt ar virkni iespējamām problēmām?

Kādi ir biežākie ātruma pārkāpšanas psiholoģiskie iemesli?

Arī tie ir ļoti dažādi. Vai nu tā ir vēlme izrādīties, vai izlādēties, vai cilvēks vienkārši uzspļauj gan likumiem, gan citiem satiksmes dalībniekiem. Varbūt tās ir dusmas vai nogurums, vai neuzmanība. Varbūt tas vienkārši ir stress vai tiešām – steiga. No malas mēs redzam vienu mašīnu, kas brauc ātri, bet mēs nezinam, kas sēž pie stūres un nezinām, kādēļ vadītājs ir izvēlējies braukt ātrāk, nekā atļauts.

Un kā ir ar izrādīšanos? Vai tas arī nav viens no iemesliem?

Jā – pilnīgi noteikti, it īpaši jauniem cilvēkiem, pusaudžiem, vai tiem, kuri iestrēguši pusaudžu vecumā, izrādīšanās ir ļoti nozīmīga. Šiem cilvēkiem ir daudz svarīgāk nevis tas, ko viņi paši par sevi domā, bet gan tas, ko apkārtējie par viņiem padomās. Līdz ar to arī ir viena no iespējām mazināt ātrumu pārkāpumu skaitu ir – mainīt sabiedrības attieksmi pret tiem, kuri ātri brauc. Piemēram, puisis var domāt, ka viņš iegūs lielāku piekrišanu pie meitenes, ja brauks ātri, asi, riskēs un parādīs savu varenību. Dažām meitenēm tas var patikt. Tomēr, ja meitenei ir nopietni nolūki, tad varbūt viņa šo puiša bravūru iztulkos nevis kā pozitīvu īpašību, bet kā neapdomību, netālredzību, bezatbildību – un nevēlēsies ar šādu cilvēku saistīties.

Daudzās valstīs autovadītājus no ātruma pārkāpšanas attur sabiedrības nosodījums. Vai tam ir pietiekami liela loma arī Latvijā?

Diemžēl Latvijā sabiedrības nosodījums nav izveidojies pietiekami spēcīgs. Mēs – vadītāji – katru dienu redzam, kā kāds pārkāpj ātrumu, varbūt pat paši to darām. Tomēr mēs neredzam, ka par to vadītāji tik pat bieži tiktu sodīti. Mēs skaidri redzam ātruma pārkāpēju ieguvumus – redzi, jā, viņš tika pirmais tajā rindā! Savukārt es te godīgi sēžu un gaidu jau pie otrās zaļās gaismas. Regulāri redzot, ka pārkāpumi paliek nesodīti, veidojas apziņa, ka patiesībā sods ir izbēgams, nekas ļauns nenotiek, tā vietā tiek gūts labums. Uz šāda fona nav pamata veidoties sabiedrības nosodījumam. Drīzāk es kā godīgs braucējs palieku muļķa lomā. Tā ir ačgārna situācija, kas veido ačgārnu domāšanu.
Ja vēl blakus sēdētājs piedod savu artavu, norādot uz to, ka “redz, kā tas gan ir veikls braucējs” – tad veidojas šī pozitīvā attieksme. Savukārt, ja blakussēdētāji teiktu – “tas nu gan skrien kā bez galvas”, it īpaši – ja to teiktu pašam vadītājam, piemēram: “es nebraukšu ar Tevi, jo man nav pieņemami, ka tu lieki riskē un neievēro braukšanas ātrumu” – tad mainītos arī šofera braukšanas paradumi.

Kāpēc sabiedrībā pastāv priekšstats par BMW automašīnu vadītājiem kā tipiskiem ātruma pārkāpējiem?

Cilvēka psihes darbības pamatā ir tāda lieta kā asociācijas. To darbības mehānisms ir ne tikai psiholoģisks, bet arī fizioloģisks. Līdz ar to brīžos, kad uz mūsu nervu sistēmu iedarbojas kāds noteikts stimuls, tā atsaucas kāda zināma asociācija. Uz to tiešā veidā strādā arī reklāmas industrija – uz asociāciju veidošanu. Tāpēc var teikt, ka sabiedrības apziņā ir izveidojusies asociācija starp ātru braukšanu un BMW. Pie tam šī asociācija darbojas vienlīdz labi abos virzienos.

Vai šādai asociācijai ir pamats?

Nesenajā preses konferencē CSDD pārstāvis rādīja statistikas datus, kurā BMW bija viennozīmīgs līderis par ātruma pārsniegšanu sodīto automašīnu marku vidū, tāpēc var teikt, ka šai asociācijai ir savs pamats. Cilvēkam, kurš dzird šo prezentāciju, esošā asociācija tikai nostiprinās. Tas pats notiek, redzot, ka mums garām uz šosejas milzīgā ātrumā panesās BMW. Jo vairāk informācijas par BMW īpašniekiem kā ātruma pārkāpējiem atkārtojas, jo ciešāk mūsos nostiprinās šī asociācija.

Tomēr protams, būtu bezatbildīgi apgalvot, ka visi BMW vadītāji ir ātruma pārkāpēji. Ir arī pietiekoši daudz tādu autovadītāju, kuri brauc ar BMW un nepārkāpj ātrumu ierobežojumus.

Kā vērtējamas autovadītāju savstarpējās attiecības uz Latvijas ceļiem?

Pēdējā laikā situācija ir krietni uzlabojusies – vadītāji tomēr ir pieklājīgāki viens pret otru. Iespējams, palīdz arī tas, ka pateicoties krīzei, mašīnu skaits ir samazinājies.
No otras puses var teikt, ka Latvijā uz ceļiem vēl joprojām darbojas mežonīgā kapitālisma likumi, kad ir ļoti izteikta konkurence starp autovadītājiem – kurš būs pirmais, kurš būs veiklāks, kurš kuru? Valstīs, kurās situāciju uz ceļiem raksturotu drīzāk attīstīts kapitālisms, autovadītāji ir sapratuši, ka, sadarbojoties viņi var panākt vairāk. Kā indivīds viens cilvēks varbūt iegūs mazliet mazāk, taču kopumā kā sabiedrība – vairāk. Enerģija netiek tērēta savstarpējai konkurencei, bet gan kopīgam labumam, lai visiem būtu garantēta droša nokļūšana mājās. Mūsu sabiedrībā katrs cenšas darīt visu, lai nokļūtu galamērķī pirmais, nerēķinoties ar citiem autovadītājiem.
Tomēr situācija mainās. Var redzēt gan labus sadarbības piemērus, gan klaju nerēķināšanos ar citiem. Tam par iemeslu ir gan ekonomiskā un sociālā situācija valstī, kuru raksturo gan atsevišķu cilvēku izmisums un vēlme pēdējiem spēkiem izsist sev kādu labumu, gan arī iedzīvotāju/vadītāju sadarbība cīņai ar kopēja labuma vārdā.

English speaking Psychotherapist

If you are looking for English speaking psychotherapist in Riga, Latvia, you can contact me.

To set up appointment, please call me on +371-29213238. If I’m not picking up the phone, I’m working and will call back (we are not used to voice mail here in Latvia). Alternatively, you can use e-mail: ansis@psihoterapija.lv

My qualifications are psychotherapist (existential psychotherapy, psycho-organic analysis) and psychologist (MA from University of Latvia). I’m working also as supervisor and coach.

Location of my office is Slokas 11-2, Rīga (Pārdaugava). It is not far from downtown, easy accessible by public transport or by car.

Online konsultācijas

Atsaucoties uz aizvien lielāko interesi par iespējām saņemt konsultāciju neklātienē, izmantojot datoru, saku ka jā, tas ir iespējams.

Iespējami vairāki veidi, kā tas var notikt:

• ar e-pasta palīdzību
• ar Skype starpniecību – čats, video, audio.

Elektroniskai, neklātienes konsultācijas formai ir gan savas priekšrocības – piemēram, nav jātērē laiks, fiziski atbraucot līdz Slokas ielai Rīgā – var saņemt palīdzību latviešu valodā arī no Īrijas vai Maskavas. Tomēr tam ir arī savi ierobežojumi – rakstīts teksts, laika nobīde starp jautājumu un atbildi – tas arī ir jāņem vērā.

Katrā gadījumā – tas ir iespējams.

Ja ir interese, tad pirms konsultāciju sākšanas būtu nepieciešams vienoties par to, kādā veidā tas notiks – pārrunāt visus “rāmja” jautājumus. Arī to var izdarīt elektroniski – pa e-pastu: ansis@psihoterapija.lv

Lai labi sokas un – uz virtuālu tikšanos!!!

Nedaudz par mani

Nedaudz informācijas par mani:

Psihoterapijas virziens, kurā praktizēju, ir eksistenciālā terapija, un psihoorganiskā analīze. Vairāku gadu garumā papildus ir apgūti arī citi terapijas virzieni, piemēram neiro veģeto terapija un Junga analīze. Vairāk par virzieniem un to atšķirībām var lasīt šeit.

Savu profesionālo kvalifikāciju esmu padziļinājis, iegūstot arī supervizora kvalifikāciju eksistenciālajā psihoterapijā. Šobrīd turpinu izglītību un veicu pētniecības darbu psihoterapijas doktorantūras studijās Austrijā, Vīnē – Zigmunda Freida Universitātē (SFU) psihoterapijas doktorantūrā. Doktora darba tēma – vispārējais izglītības modelis psihoterapijā (Generic model of psychotherapy training.).

Klientu konsultēšanu esmu uzsācis jau 2000. gadā. Paralēli privātpraksei no 2002. līdz 2004. gadam strādāju krīzes centrā Skalbes. Tur dziļāk iepazinos ar krīžu konsultēšanu kā arī ar darbu ar vardarbības upuriem un veicējiem.

Šobrīd pie manis nāk cilvēki ar jautājumiem par attiecībām – ar partneri, draugiem, kolēģiem, vecākiem, bērniem. Ar jautājumiem par attieksmi – pret sevi, notikumiem savā dzīvē, savu dzīvi šobrīd, saviem nākotnes plāniem. Ar jautājumiem par dzīves kvalitātes uzlabošanu – kā profesionālās (personiskā efektivitāte, koučings – coaching), tā arī personiskās. Ar jautājumiem par vērtībām – kas ir svarīgs dzīvē, kas ir svarīgs dažādiem cilvēkiem. Ar lēmumiem, kurus grūti pieņemt, grūti izvēlēties. Arī – bieži ar visai neskaidrām sūdzībām – par to, ka dzīve nav gluži tāda, kādu to gribētos redzēt, kaut gan it kā viss ir kārtībā. Konsultācijas ir iespējamas dažādos līmeņos – gan ikdienas dzīves līmenī, kas izpaužas attiecībās ar kolēģiem, tuviniekiem, gan daudz dziļāk – personības, rakstura, dzīļu līmenī, kas izpaužas pilnīgi visās dzīves jomās.

Par psiholoģiju esmu interesējies jau kopš brīža, kad pēc vidusskolas pirmo reizi iestājos Universitātē – (LU, Fizika). Bet sākās Atmoda – juku laiki un es iekrāju savu pieredzes bagāžu strādājot par mākslinieku, pasniedzēju, personāla vadītāju. Iegūtās zināšanas joprojām pielietoju, lasot dažādus seminārus uzņēmumiem par “psiholoģiskām” lietām – motivēšanu, lēmumu pieņemšanu, efektivitāti, laika plānošanu.

Autori, kuri ir atstājuši iespaidu uz mana pasaules uzskata veidošanos, un kuru ietekme tā vai citādi ir jūtama arī manā psihoterapijā ir: Ričards Bahs, Nīls Donalds Volšs, Vladimirs Megre, Karloss Kastaņeda, Hermanis Hesse, Jurijs Morozs, Toms Veits, Dīpaks Čopra, Dalailama, Oļegs Torsunovs. Tāpat savā darbā es mēģinu integrēt dažas atziņas no Jogas, Ajūrvēdas un budisma.

Sadaļā raksti esmu ielicis dažus materiālus, kas ir saistīti gan ar psihoterapiju, gan ar dzīvi plašāk – te ir raksti avīzēs un žurnālos, intervijas, un tā. Ja ir kādi komentāri šiem rakstiem, tad es priecāšos tos dzirdēt. Ar mani var sazināties, uzrakstot man e-pastu.

Pieteikties uz konsultāciju ir iespējams, piezvanot pa tālruni 29213238.

Šobrīd profesionāli darbojos:

• Latvijas Psihoterapeitu Biedrībā (LPB) – valdes loceklis.
• Latvijas Psihoterapeitu Reģistra vadītājs.
• LPB pārstāvis Eiropas Psihoterapijas Asociācijā, EPAs ētikas koordinācijas komisijas priekšsēdis;
• Austrum Eiropas Eksistenciālās Terapijas Asociācija – valdes loceklis.

Strādāju arī kā pasniedzējs:

• RPIVA: “Psiholoģiskā konsultēšana”, vadu supervīzijas;
• Rīgas Stradiņa Universitāte pasniedzu kursu “Vides un darba psiholoģija”;
• savulaik arī RSEBAA – Personāla vadības maģistratūra, kurss “Personāla vadības informācijas sistēmas”.

Manas profesionālās intereses ir saistītas ar psiholoģijas robežjautājumiem – no vienas puses, robežu starp psihisko un garīgumu (garīgie jautājumi psihoterapijā, utml.), un, no otras puses – robežu starp psihi un neiroloģiju (kurā vietā smadzenēs atrodamas domas, jūtas, atmiņas?).

Uz tikšanos!

Uguns rituāls vasaras saulgriežos – lai top!

Visi zin, ka ir jālasa Jāņu zāles, un tām piemīt īpašs spēks. Pļavas pašas aicināt aicina nākt, iebrist, iekrist tajās. Salasītās zāles tiek lietotas visbiežāk – kam? Reizēm tējām, reizēm pirtīm. Pārsvarā smukumam – rotājumiem. Bet šogad mēģinājām ko jaunu – uguns rituālu.

Saulgriežu uguns rituāli ir aprakstīti arī citur – ātrumā izdevās atrast te un te. Mēs darījām mazliet savādāk (svinējām jau 21. naktī, tāpēc rakstu pagātnē – tas jau ir nodarīts):

Pēcpusdienā, bet ne pārāk ilgi pirms saules rieta – ap septiņiem – katrs no līgotājiem devās pļavā jāņu zāles lasīt. Tas tiek darīts pa vienam, klusībā – sava veida meditācija. Ir jāsalasa trejdeviņas zāles – trīs reiz deviņas. Katrai zālei – puķītei, augam, ir jāvēlas sava vēlēšanās: pirmās deviņas – par sevi. Otras deviņas: par saviem tuvajiem. (bet uzmanīgi, citiem jau vairāk kā laimi un veselību nenāktos vēlēt). Trešas deviņas: par zemi, tautu, valsti, pasauli. Ir jāatceras, kura zāle ir kurai vēlmei. (Iesācējiem ļauts pierakstīt.)

Vēlāk, pēc saules rieta, kad ugunskurs jau ir iekurts, kādā brīdī visi paņem savus zāļu pušķīšus un ņem pa vienai, atceras, varbūt skaļi pasaka savu vēlēšanos un ar vārdiem “Lai top!” met to ugunī. Un tā visus trejdeviņus augus – katru pa vienam.

Protams, oriģinālam rituālam ir nianses, detaļas, un visādi smalkumi, bet pamata skelets tam ir iepriekš aprakstītais. Pārdomājot šo, tas, ko pamanīju un sapratu, bija vairākas būtiskas lietas:

Pirmkārt, cilvēks ir spiests noformulēt savas vēlēšanās – un piedomāt par tām vismaz divas reizes – zāli plūcot un to metot ugunī.

Otrkārt – to pamanīju nākošās dienās – tagad man noteiktais augs asociējas ar noteikto vēlmi. Staigājot pa savu sētu, redzot to augu, man visu turpmāku vasaru tiks atgādināts par to, ko es vēlējos – respektīvi, tā ir sava veida ārējas asociācijas veidošana.

Treškārt – parādās cita jēga zāļu lasīšanai – ir skaidrs, cik plūkt un ko darīt ar saplūkto. Citādi (pārfrazējot vienu no līgotājām) parasti tiek sanesti milzīgi zāļu klēpji istabā vai sētā, un pēc tam tos nav kur īsti likt – tie nomētājas sētmalē.

Ceturtais – tas brīdis, kad visi līgotāji stāvējām ap ugunskuru, un katrs pie sevis atkārtodams vēlmes meta savas zāles ugunī ar vārdiem – Lai top! (katrs trejdeviņas reizes) – tas bija viens riktīgi spēcīgs brīdis.

Kāpēc rakstu par šo asociatīvo saiti – zāle–vēlme? Tāpēc, ka no psiholoģijas viedokļa to var skaidrot ar pašpiepildošo pareģojuma mehānismu – ja cilvēkam ir kāda doma par sevi, un tā tiek domāta pietiekoši bieži, tad pats cilvēks rīkojas tā, lai šo domu piepildītu. Tāpēc vēlmes, to apzināšanās un nosaukšana vārdā ir tik svarīgas.

Priecīgu Līgo visiem tiem, kas svin šovakar!

Eksistenciālā psihoterapija

Pasaulē nav viena – vienkārša un skaidra uzskata par to, kas īsti ir eksistenciālā psihoterapija. Un šķiet – tas ir ļoti atbilstoši kādai eksistenciālisma pamatidejai – ka cilvēks nav iepriekš definēts, bet katrā brīdī viņš pats nosaka to, kas viņš ir. Tāpat arī ar eksistenciālo psihoterapiju – katrs terapeits katrā reizē to rada no jauna.

No formālās puses ir skaidrs, ka šis terapijas virziens balstās uz eksistenciālisma filosofiju – visā tās pretrunīgumā. Filosofiskais pamats ir ņemts no tādiem dižgariem kā Sorēns Kirkegors, Frīdrihs Nīče, Martins Heidegers, Žans Pols Sartrs, Albērs Kamī, arī Martins Bubers, Pauls Tilihs. Tas ir eksistenciālās domas lietojums psiholoģiskā konsultēšanā. No slavenākajiem praktiķiem jāmin Ēriks Fromms, Viktors Frankls, Ludvigs Binsvangers, Džeimss Bjūdžentāls, Rolo Meijs, Karls Jasperss, Irvins Jaloms, Ronalds Leings, tāpat arī – Aleksandrs Aļekseičiks un Rimantas Kočiunas.

Praktiski eksistenciālā terapija pievēršas tādām vispārīgām un universālām cilvēka dzīves jomām kā brīvība, izvēle, dzīves jēga un bezjēdzība, atbildība un nāve. Ja citi terapijas virzieni lielāku uzmanību pievērš neapzinātajam, psihiskajiem procesiem un tamlīdzīgi, tad eksistenciālās terapijas darba fokusā ir cilvēka dzīve – kā viņš pats to veido, pieredz, piedzīvo.
Terapijas mērķis ir palīdzēt cilvēkam satikties ar sevi un kļūt pašam par savas dzīves autoru. Dzīvot apzinātāk šajā pasaulē, kurā ir tas, kas ir – gan jaukās, gan ne tik jaukās lietas.

Reiz es lasīju šādu eksistenciālās terapijas un psihoanalītiskā piegājiena salīdzinājumu:
Ja psihoanalīzē vaicā “Kāpēc?”,
tad eksistenciālajā terapijā tiek prasīts “Kāpēc ne?”.

Eksistenciālā terapija ļauj cilvēkam labāk iepazīt sevi – savu dzīvi, kā arī vēlreiz, par jaunu izpētīt tās iespējas, kuras iepriekš dažādu iemeslu dēļ tika noraidītas. Dzīvot pilnvērtīgāk un dzīvāk.

Eksistenciālo terapiju esmu apguvis Lietuvā, Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūtā HEPI (Lietuva, Birštonas) profesora R. Kočiunasa vadībā.